1. Padomā par dienu, kad šie 10 vīri saprata, ka viņus ir pārņēmusi spitālība. Kas, pēc tavām domām, viņiem ienāca prātā par savu un savas ģimenes nākotni?
2. Kas, pēc tavām domām, bija galvenais šo slimo un izolēto cilvēku dzīvē?
3. Ko šie spitālīgie gaidīja, lai Jēzus izdarītu viņu labā aplūko viņu lūgšanu 13. pantā?
4. Robeža starp Samariju un Galileju ir apmēram 50-60 kilometrus no lielajām pilsētām, kur parasti mājoja priesteri. Padomā par dažādiem iemesliem, kāpēc Jēzus šos vīrus nedziedināja tūlīt, bet gan sūtīja tālu projām?
5. Jūdu priesteri negribēja, lai viņiem būtu kas kopīgs ar samariešiem. Kāpēc šis viens samarietis devās ceļojumā kopā ar jūdiem?
6. Padomā iespējami daudzus iemeslus, kāpēc deviņi jūdi neatgriezās pie Jēzus, lai pateiktos Viņam?
7. Kāpēc Jēzus bija vīlies par deviņiem, kas neatgriezās pie Viņa?
8. Tava ticība tevi ir dziedinājusi varētu tulkot arī tā: Tava ticība tevi ir izglābusi. Kāpēc Jēzus gribēja pateikt šos vārdus samarietim?
9. Kāda atšķiras ticība, kas meklē dziedināšanu, no ticības, kas meklē pašu Jēzu?
10. Ko izolācijas un kauna gadi nozīmēja deviņiem jūdiem, kad viņi vēlāk par tiem domāja?
LABĀ VĒSTS: Jēzum pie krusta bija jāpieredz tāda pati izolācija un kauns, kāds bija spitālīgajiem: Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev (Jes. 53:3-4). Tādu cenu Jēzum nācās samaksāt par šo brīnumu.